Jānis Ozols


Jānis Ozols mācījās Tukuma Raiņa 1.vidusskolā no 1988.gada līdz 1991.gadam. 1991. gadā sāka studēt LU Ekonomikas fakultātē, kuru absolvēja 1995. gadā, iegūstot bakalaura grādu.
Profesionālie sporta piedzīvojumi sākās 1994.gadā, kad Jānis sāka startēt Latvijas bobsleja izlasē.
Jāņa Ozola ģimenē aug divi dēli: vecākais Atis, jaunākais Mārtiņš. Sieva Līga arī ir absolvējusi Tukuma Raiņa 1. vidusskolu, tagad strādā par skolotāju Tukuma 2.pamatskolā.

Olimpiskie panākumi:
2006.g. Torino – 10.vieta
2002.g. Soltleiksitija – 7. vieta 4x
1998.g. Nagano – 6. vieta 4x
Panākumi
1996.g.- PČ 12.vieta 4x
1998.g.- EČ 6.vieta 4x
1999.g.- PČ 8.vieta 4x, 10.vieta 2x
2000.g.- EČ 2.vieta 4x, 8.vieta 2x
2000.g.- PČ 5.vieta 4x, 10.vieta 2x
2000.g.- Labas Gribas spēles 1.vieta 2x
2001.g.- EČ 4.vieta 4x
2001.g.- PČ 4.vieta 4x
2003.g.- EČ 1.vieta 4x
2003.g.- PČ 5.vieta 4x
2004.g.- PČ 9.vieta 4x
2004.g.- EČ 8.vieta 4x
2005.g.- PČ 9.vieta 4x

Raksta autors Egīls Jurisons, “Latvijas Avīzes” pielikums “Mājas viesis” 17. aprīlis (2004)

(http://www.tvnet.lv/sports/ziema/article.php?id=13686)

Jānis Ozols, manā saprašanā, ir pati cienījamākā persona Latvijas bobslejistu izlases komandā, vismaz kopš tās dienas, kad Sandis Prūsis aizgāja strādāt par itāliešu treneri.
Vispirms kaut tāpēc, ka stūmējam Ozolam ir tādas pašas godalgas kā pilotam Prūsim, jo abi par tām cīnījušies vienā ekipāžā. Pajautāju, cik reižu viņš kāpis goda pjedestālā, un Jānis, precīzi neatceroties, rēķināja: bobslejā aizvadījis jau desmit sezonas, katrā iebraukuši medaļās vismaz pa divi lāgi, nu tad kādi divdesmit pjedestāli sanākšot. Divniekos augstākais ir zelta pakāpiens Labas gribas spēlēs 2000. gadā ASV, četriniekos — uzvara gan Eiropas čempionātā, gan arī vienā no Pasaules kausa posmiem pērnziem. Tā kā pēc bobsleja sacensībām apbalvo sešas labākās ekipāžas (televīzijā gan parāda tikai pirmās trīs), tad Ozola sekmju lapā noteikti ierakstāma arī sestā vieta 1998. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Nagano.

Otrkārt — bobslejista stāžs, kāda Latvijas izlasē nav nevienam citam, turklāt ne tikai stūmējos, bet arī pie boba stūres. Tāpat viņš komandā ir vienīgais, kam pāri trīsdesmit, 4. decembrī būs 32. dzimšanas diena. Zinot, ka vācu olimpiskā čempiona Kristofa Langena galvenajam stūmējam Markusam Cimmermanim jau 39, var teikt: Ozols labākajos gados. Tas būtu treškārt. Nākamkārt, solīda izglītība: absolvējis Latvijas Universitāti, kur studēja nevis sportistu iesildītajā Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, bet gan ekonomistos. Piektkārt, stabila ģimene: Tukumā abi ar Līgu jau četrus gadus audzina Ati, kuram apsolīts brālītis vai māsiņa. Visbeidzamkārt — tāpēc, ka Ozols.

Mierīgas dzīves dēļ

Jau sen man mēli svilināja jautājums, kā gan viņš atkal mācējis izvilkt pilno lozi. Gatavojoties aizvadītajai sacīkšu sezonai, Prūša bijušie stūmēji Mārcis Rullis un Jānis Silarājs loģiski nolēma iet palīgā pieredzējušajam pilotam Gatim Gūtam, bet Ozols izvēlējās Jāni Miņinu, pilnīgu zaļknābi lielajā bobslejā. Sākumā daudzi par to brīnījās, sezonas gaitā — arvien mazāk, bet pavisam vairs ne pēc Pasaules kausa pēdējā posma, kurā Miņina četrinieks nopelnīja bronzas medaļas — vienīgo pjedestālu latviešu bobslejam šoziem. Kā viņš zināja, kurās kamanās kāpt?

— Man bija ļoti grūti izlemt, — Jānis Ozols ir negaidīti vaļsirdīgs. — Ar Sandi kopā bijām braukuši deviņus gadus, saraduši un visi zinājām, kas katram darāms kurā brīdī. Arī pjedestāls bija ierasts, bet pirmais sešnieks kā dzīves norma: ja nebija jāiet uz apbalvošanu, tad šausmīga neveiksme. Tādēļ, uzzinājis, ka Sandis nebūs ar mums šoziem, jutos — varbūt skarbi skanēs — it kā man tuvs cilvēks būtu miris. Ko nu darīt?

Labi apdomājos un nospriedu: ja jau tuvākajā nākotnē nav lemts cīnīties par tik augstām vietām kā līdz šim, tad vismaz pamēģināšu ko jaunu. Man ir ļoti labas attiecības ar Gūtu, es neuzskatu viņu par neperspektīvu pilotu, jo pie Miņina aizgāju tikai viena iemesla dēļ. Zināju, ka Gatim prasīs rezultātus, Jānim — tikai normāli nostartēt pirmajā Pasaules kausa sezonā. Dzīve būs mierīgāka.

— Še tev! Bet es biju gaidījis, ka tu palielīsies: vai nu ar savu desmit gadu pieredzi nezināju, kurš zirgs ir lielākas likmes vērts!

— Kad savus apsvērumus darīju zināmus Sandim, viņš bija ļoti pārsteigts, tomēr necentās atrunāt, tikai sacīja: grūti tev būs, Miņins droši vien sitīsies gar bortiem, kritīs, un arī tu staigāsi vienos zilumos. Vēl Sandis mani brīdināja par lielo gadu starpību ar pārējiem jaunās ekipāžas puišiem, gandrīz cita paaudze, un šajā ziņā viņam sava taisnība. Braucam uz sacīkstēm komandas busā, viens klausās repu, otrs kādu smagu mūziku, bet es to nevaru izturēt, man citāda gaume, citas intereses un dzīves problēmas. No tā baidījos vairāk nekā no švaka rezultāta, kam biju gatavs.

— Un ko sacīja komandas galvenais treneris Jānis Skrastiņš? Ko Rullis un Silarājs?

— Nekādu domstarpību! Skrastiņam savu lēmumu paziņoju jau vasaras sākumā. Iestājās ilga klusuma pauze, pēc kuras palūdzu trenerim, lai līdz rudenim tas paliek starp mums. Godīgi sakot, pabrīnījos, ka Skrastiņš mani tik viegli palaida pie Miņina. Rudenī gan bija runa, ka sezonas gaitā ekipāžu sastāvs varētu mainīties un kādos mačos viņš varbūt liks man ar Gati braukt. Taču tā nenotika.

Kādēļ vairs nebrauc Prūsis

— Vai nebijāt nikni uz Prūsi, ka viņš, iebarojis jūs ar Eiropas zeltu, pameta likteņa varā?

— Toreiz nebijām. To, ka Sandis nepaliks, es sapratu jau pērnās vasaras sākumā, kad mums sākās pirmās treniņu nometnes. Bet tagad, pēc sezonas, gan škrobe. Redzot, kāds bobslejā pašlaik ir vidējais līmenis, domāju, ka ar viņu mums šī ziema izdotos tikpat sekmīga kā iepriekšējā, pasaules čempionātā varējām būt trešie. Tomēr mūsu attiecības joprojām ir labas, brīvajos brīžos sazvanāmies un aprunājamies. Man jāteic paldies Sandim, ka viņa nodibinātais bobsleja klubs “Kurzeme” turpina darboties un arī man kas tiek no tā.

— Taču pasaules čempionātā itālietis Tozīni aizbrauca jums garām Prūša bobā.

— Drusciņ ķērās pie sirds, redzot, kā Sandis par to priecājas. Bet citādi normāli, sports paliek sports. Kāda gan atšķirība, kurā vietā esam — astotajā vai devītajā.

— Kādēļ Sandis pārstāja braukt? Esmu dzirdējis vairākas versijas: sagāja ragos ar mūsu Bobsleja federāciju; pārāk maz varēja nopelnīt; traucēja ilgajos karjeras gados sakrātie savainojumi.

— Sandim bija ļoti labas attiecības ar saviem sponsoriem “Ventspils naftā”, un grūtības sākās pēc tam, kad tur nomainījās vadītāji, lai gan Igors Skoks mums palīdzēja arī vēlāk kā privātpersona. Nav viegli dzīvot, ja tev, sportistam, pašam jāiet naudu meklēt, tas ir citu pienākums. Domāju: ja Prūsim būtu bijuši stabili sponsori, nevis tādi, kas sola kaut kad un varbūt, viņš neaizietu.

Kā ir, ja sāp

— Kad tu saprati, ka ar Miņinu tomēr nebūs mierīga dzīve?

— Jau pirmajās sacensībās Kalgari. Ieradies tur, saslimu, gulēju viesnīcā. Miņinam treniņos diez kā negāja, un visiem skaidrs: pirmais numurs pienākas Gūta ekipāžai. Pirms četrinieku sacīkstēm Skrastiņš ienāca pie manis: brauksi? Protams, jā, ne ar tādu temperatūru vien gadījies braukt. Bet sanāca labs rezultāts, devītā vieta, un uzreiz tikām pirmajā starta grupā.

Tagad grūti pateikt, kas būtu noticis, ja es brauktu ar Gati, kā klātos viņam un kā Miņinam. Daudzi nesaprot, kādēļ Gūtam visus šos gadus neveicas četriniekos. Viena vaina ir tā, ka Gatim nekad nav bijusi pastāvīga komanda. Sanda laikos viņš bija otrais numurs un, tiklīdz pirmajam kaut kā pietrūka, uzreiz ņēma no Gata ekipāžas. Arī orķestris neskan tīri, ja tajā iesēdina kādu no malas.

— Kādēļ, tavuprāt, jūsu ekipāžai ar jaunu pilotu veicās tik labi?

— Izskaidrojums vienkāršs. Iedams pie Miņina, sacīju Sandim: ceru, ka piecpadsmitajā vietā tiksim. Nebūšot tik viegli, viņš šaubījās. Izstāstīju, kāpēc tiksim. Proti, mums būs ļoti labs starts, jaunajiem un man, jo visi esam spēcīgi. Ja rezultāts starta posmā iekļaujas pirmajā sešniekā, boba ātrums trasē nenodziest līdz pat lejai. Reti gadās ātri iestumt un beigās palikt divdesmitajiem, tad ir pamatīgi jānodauzās gar trases bortiem vai citādi jānokļūdās. Taču Miņina braukšana ir diezgan laba iesācējam. Ja mēs būtu iestūmuši švakāk nekā itālieši vai francūža Minžona ekipāža, nekas neiznāktu.

— No kurienes pēkšņi tik ašs starts? Agrāk šajā posmā taču zaudējāt daudz vairāk nekā šoziem.

— Varbūt tas būs akmens Sanda dārziņā. Tu jau ieminējies par viņa savainojumiem. Man sacīkšu sezonas laikā tādu nav bijis visus šos desmit gadus, un, kad nu beidzot viens štrunta cirksnis sācis smelgt, es uzreiz saprotu, kā ir, ja kaut kas sāp: ne iesildīties vari, ne izdarīt visu, ko spēj, tik bremzē sevi. Bet Sandim arvien sāpēja te cirkšņi, te Ahilleja cīpsla vai mugura. Pašam varbūt liekas, ka vari paskriet, lai gan patiesībā nevari. Bet šoziem Miņina ekipāžā visi bijām pie veselības un normāli trenējušies, nevienam nekas nesāpēja. Tādēļ labs starts iznāca arī divniekā, lai gan baigie vērši neesam ne viens, ne otrs. Toties veseli.

— Sandis jūs vilka uz priekšu trasē pēc tam, kad bija vilcis atpakaļ startā?

— Viņš pats to saprata.

— Bet arī jums šad tad pietrūka veselības! Jau rudenī kas atgadījās Gūtam, gada sākumā savainojumu dēļ mājās palika Rullis un Silarājs, bet pēdējās sacensībās varēja domāt, ka jūsu četrinieka ekipāžu ložmetējs nopļāvis. Kas bija noticis?

— Ja savainojums piemeklē vasarā, tad bez šaubīšanās var sacīt — treniņu procesa vaina, kaut kas tajā nav pareizi. Bet traumas sacīkšu sezonas laikā es izskaidroju ar to, ka mums pārāk bieži un daudz nācās mačoties dažādos testos, gandrīz ik pārdienu pierādot, kurš ir labākais, kurš ātrākais. Tad vēl cīņa par starta grupu — pirmā vai otrā. Kādēļ mums savstarpēji jāsacenšas, ja esam tikai divas ekipāžas? Manuprāt, slodze bija par lielu. Jānis Skrastiņš gan sacīja: ja jūs tādu slodzi nevarat izturēt treniņos, tad arī sacīkstēs kaut ko satraumēsiet. Bet veselība nevienam nav no dzelzs. Es tā nedarītu, ja būtu treneris.